Latvijā bioloģiski audzēti graudaugi – Z/S Kaņepītes

Izmantojam vērtīgus un veselīgus graudaugus - plēkšņu kviešu (spelta) miltus, rudzus, kailgraudu miežu rupjos miltus, netvaicētu griķu miltus, pilngraudu auzu pārslas, pilngraudu kviešu miltus un kviešu bīdeļmiltus.

KĀPĒC ĒST PRODUKCIJU GATAVOTU NO BIO MILTIEM?

Bioloģisko pārtiku ražo bez pesticīdiem, mākslīgiem mēslojumiem. Ekoloģiskā lauksaimniecība uzlabo augsni, ūdeņu stāvokli, kā arī samazina piesārņojumu. Ekoloģiski tīru pārtikas produktu izgatavošanā nav atļauts izmantot ģenētiski izmainītus augus vai dzīvnieku valsts produktus.

Konvenciālajā lauksaimniecībā ir plaši izplatīta dažādu veida mākslīgo mēslojumu un pesticīdu lietošana. Par to es nekomentēšu, jo nav man agronoma zināšanu. Par citu aktuālu aspektu. Ir jāsaprot – labību lielākoties vairs nežāvē graudu kaltēs. Tos uz lauka nosmidzina ar glifosātu, tie nokalst – atliek tikai nokult un sabērt glabātuvēs.

Un tagad padomājiet paši. Piemēram, vai jūs vēlētos ēst ar glifosātu kaltētus garšaugus? Vai dzert ar glifosātu nokaltētu kumelīšu tēju? Ja jau glifosāts uz augiem paliek nekaitīgs (sabrukšanas periods) apmēram divu nedēļu laikā (augsnē tas saglabājas aktīvs līdz 174 dienām) – tad jau pēc šī perioda to droši to var darīt, ja? Un to mēs daram, ēdot izstrādājumus no šādiem miltiem. Tiešs kontakts ar glifosāta atliekām ir ēdot šādus pilngraudu produktus. Padomājiet – tieši uz grauda apvalka bija glifosāts. Jebšu jūs domājat, ka graudi tiek noskaloti? 🙂

Nākošreiz, kad pirksiet savu iecienīto, ar mīlestību gatavoto, veselīgo sēklu, dabīgā ierauga un pat malkas krāsnī cepto maizi – pavaicājiet par miltiem.

KAS TIE TĀDI PLĒKŠŅU KVIEŠI?

Spelta – viena no senākajām graudaugu kultūrām, kura tika pieminēta Bībelē un nav mainījusies līdz pat šim laikam. Triticum spelta (lat.) ir vērtīgāka uzturvērtības ziņā, nekā speltas populārākie un tuvākie radinieki – parastie kvieši.

Pētnieki uzskata speltu par parasto kviešu māti, jo tā ir viena no pirmajām pieradinātajām graudaugu kultūrām.

Speltas graudaugu kultūra ir nemainīga kopš sendienām. Šai graudaugu kultūrai nav pieskāries lauksaimniecības rūpniecības bizness – šķirņu selekcija un ģenētiskā biotehnoloģija, kas ir raksturīgi citu graudaugu kultūru audzēšanā. Spelta šo īpašību dēļ kļūst populāra Eiropā, kā pamats veselīgam uzturam.

Atšķirībā no citām kviešu šķirnēm, speltas graudus klāj plēksnes, kas pasargā graudus no slimībām un kaitēkļiem, kā arī sniedz izturību pret apkārtējās vides piesārņojumu. Šie graudi maz tiek audzēti rūpnieciski, tā ir savvaļas graudu kultūra.

Speltas graudu lipekļa struktūra atšķiras no citu kviešu šķirņu lipekļa struktūras. Speltas milti vieglāk pārstrādājas un asimilējas organismā, kā arī neizraisa smaguma sajūtu.

Speltas produktus bieži izvēlas kā alternatīvu tradicionālajiem kviešiem tie, kuri rūpējas par sabalansētu uzturu un svaru. Šo graudaugu kultūru bieži izvēlas tie, kuriem ir glutēna nepanesība, kas atrodas tradicionālajos kviešos.

Cilvēki pēc tradicionālo kviešu lietošanas jūt diskomfortu. Speltu izvēlas tie, kuriem ir paaugstināts holesterīna līmenis un novājināta imūnsistēma.

Pasaulē speltas kviešus pazīst arī ar citiem nosaukumiem: Vācijā – Dinkel; Krievijā – Polba; Itālijā un Spānijā – Farro; ASV – Kamut.

KAILGRAUDU MIEŽI IRBE

Senie raksti no Tibetas liecina, ka kailgraudu miežus pazinuši jau seno civilizāciju pārstāvji. Āzijā un Āfrikā tie sākti izmantot vēl pirms plēkšņainajiem miežiem. Arī šodien plaša kailgraudu miežu bioloģiskā daudzveidību sastopama tieši Ķīnā, Korejā, Japānā.

20.gadsimta 70 -tos gados par kailgraudu miežiem ieinteresējās zinātnieki Kanādā un ASV, atklājot tos no jauna kā vērtīgu enerģijas avotu cilvēku uzturā. Pēc tam arī šīs formas miežus lielākās platībās sāka audzēt gan Kanādā un ASV, gan Zviedrijā, Čehija, Vācijā, bet kopš 90. gadiem arī Latvijā.

Salīdzinot ar plēkšņaino miežu šķirnēm, ‘Irbes’ graudos ir augstāks cietes saturs un ievērojami lielāka graudu tilpummasa, bet proteīna saturs parasti ir tikai nedaudz augstāks. Graudos ir samērā augsts polisaharīdu beta-glikānu saturs (vidēji 5.9%), kas ir pozitīvs rādītājs izmantošanai pārtikā, jo nodrošina veselību veicinošas īpašības – samazina holesterīna saturu un saslimšanas risku ar sirds slimībām, ir ieteicams cukura diabēta slimniekiem, jo samazina glikozes līmeni asinīs.

Salīdzinoši augstais beta-glikānu saturs ir nozīmīgākais rādītājs, kura dēļ mieži ir pārāki par kviešiem – tajos šis savienojums praktiski nav atrodams.

No kailgraudu miežiem ražotie produkti ir veselīgāki, salīdzinot ar tiem, kas iegūti no plēkšņainajiem miežiem, jo nav jāveic graudu plēkšņu mehāniska noberšana (skrotēšana), kā rezultātā zūd grauda ārējā slānī un dīgļos esošas vērtīgas šķiedrvielas, aminoskābes un vitamīni.

Kailgraudu miežos ir vairāk E vitamīna un tā aktīvās sastāvdaļas – tokoferoli un tokotrienoli, kas ir unikāli antioksidanti. Šie savienojumi mazina saslimšanas risku ar vēzi.

Vairāk informācijas www.arei.lv/lv/vasaras-kailgraudu-miezi-irbe/

ZAĻO (NETVAICĒTU) GRIĶU MILTI.

Griķi ir sens kultūraugs, un to audzēšana, iespējams, aizsākusies Centrālāzijā, apvidū starp Baikāla ezeru un Mandžūriju. Pēdējie atklājumi gan vēsta, ka griķi nāk no Ķīnas dienvidrietumu daļas un Himalaju reģiona, no kurienes tie tālāk izplatījušies uz citām Āzijas valstīm, bet Eiropā nonākuši, pateicoties tirgotājiem.

Griķos ir augsts olbaltumvielu, ogļhidrātu, 18 aminoskābes, B grupas vitamīnu, PP un P vitamīnu saturs. Tie stimulē asinsradi un spēcina organismu. Tāpat tie satur ļoti daudz dzelzs un minerālvielas (kalciju, magniju, mangānu, kāliju, fosforu, varu). Griķus ieteicams iekļaut cukura diabēta pacientu uzturā, jo tie palīdz stabilizēt cukura līmeni asinīs.

Iekļaujot uzturā zaļos griķus, tie palīdzēs attīrīt aknas, samazinās holesterīna līmeni, nostiprinās asinsvadus, palīdzēs osteoartrīta, dažādu vēdera dobuma slimību, čūlu un aizkuņģa dziedzera slimību gadījumos. Griķos esošās olbaltumvielas palīdz attīrīt organismu no radioaktīvajām vielām, kā arī veicina bērna augšanu un attīstību.

Griķi sniedz samērā ilgu sāta sajūtu un, pateicoties bagātīgajam balastvielu saturam, veicina zarnu trakta darbību, kalpo žultsakmeņu slimības profilaksei. Tā pat tie satur daudz celulozes, kas palīdz organismam atbrīvoties no uzkrātajiem sārņiem.

KAS TAD IR NOTICIS AR TIEM MŪSDIENU KVIEŠIEM?

Pēdējo, apmēram 50 gadu laikā, dramatiski izmainīts graudaugs. Mūsdienu kviešiem (Triticum aestivum) ir mainīta ģenētika, ir cita hromosomu struktūra. Pēc būtības – tos ēdot mūsu ķermenis nesaprot, kas ir tā barības masa, ko mēs apēdam. Šo kviešu glutēns nav drošs lietošanai pārtikā. Skaidrs, ka tā ir viena no pasaules lielākajām lauksaimniecības nozarēm, miljardu un miljardu bizness, kur ētika paliek ēnā. Ja ir interese par šo tematu, tad objektīvu informāciju par šo vislabāk var iegūt angļu valodā – interneta meklētājā ierakstiet “modern wheat genetics”. Man nav nekāda pamata ticēt apgalvojumam – “veselīgie pilngraudu kvieši produkti”.

Pavisam cits stāsts ir par senajām kviešu šķirnēm. Spelta (Triticum spelta; Triticum dicoccum), jebšu latviski – plēkšņu kvieši. Tie satur glutēnu, kas ir ar dabīgu ģenētiku un mūsu ķermenis labi saprot kas un kā ir darāms ar šo apēsto pārtiku. Neveidojas alerģijas. Problēma ir labības mazražība un sarežģītā pēcapstrāde, kas arī nosaka miltu augsto cenu. Bet tā ir veselība.

Skaidrs, ka tikai saprātīgs un sabalansēts pārtikas grozs ir labas veselības stūrakmens. Bet es atklātā tekstā varu droši pateikt – pēc iespējas līdz minimumam samaziniet kviešu produktu patēriņu – pankūkas, cepumus, bulciņa, kūkas, kliņģerus un maizi (izņemot ilgas apstrādes un dabīga ierauga ceļu izgājušo). Ēdiet produktus no speltas, rudziem, auzu un griķu miltiem, miežiem.

Mazliet senāki par spelta kviešiem ir emmer kvieši. Savukārt pēc speltas seko durum jebšu cietie kvieši. Arī šie visi ir “labie” kvieši. Starp citu – vai zinājāt, ka Latvijas teritorijā vēsturiski nav auguši ne rudzi, ne kvieši? Šajos platuma grādos vissenāk (no akmens laikmeta) ir audzēti tikai mieži. Tikai ap 8.gs ienāk rudzi, 9.gs ienāk plēkšņu kvieši.

UZTURVĒRTĪBU RĀDĪTĀJU TABULA.